Jau miljons un vienu reižu malta tēma, tomēr šodien kaut kā paķēra mani atkal. Es esmu tik laimīga, ka esmu dzimusi 90.gadā! Iedomājieties – mani vecāki nebija vēl paspējuši kļūt apsēsti ar “Lielo iespēju uzplūdu”, kas pavērās jau pāris gadu laikā pēc tam. Man mājās bija vecs, melnbalts TV ar pāris programmām, pa kuram gāja tādas mīļas multenes kā Nu Pogodi, un tādi raidījumi kā Miedziņš Nāk, un telefons bija ar ciparnīcu. Viss bija tik pozitīvs un mīļš! Un kāds vēl tur TV, kad mamma nebija mājās, tad tik pie radio tiku klāt, vēl tagad pa Radio Skonto dziesmām varu līdzi padziedāt. 😀 

Gājām ārā dzenāt bumbu pagalmā, kur tagad uz improvizētā futbola laukuma jau sen aug bieza zāle, spēlējām mīnusus un citas nedaudz sāpīgākas spēles un nekad, nekad negribējām iet mājās! Tagad tikai redzami pavisam mazuļi ar savām mammām ārā, 10-gadnieku paaudze jau sen nozombējusies pie kompjiem, viedtālruņiem un TV bojevikiem.

Neatceros cik gados man bija pirmais telefons, bet atceros skaļo bļaušanu zem visiem rajona logiem un ieskrāpētos vārdus pie dzīvokļu zvanu pogām, lai varētu visi ārā satikties. Citreiz pat to nevajadzēja. Vienam tikai atlika iziet ārā un visi pārējie kā uz burvja mājiena uzradās. Arī pati vienmēr pa balkonu vaktēju, kad sāks visi ārā nākt! Kurš tuvāk dzīvoja, vienmēr sauca vecākiem pēc ūdens… 😀  Jaukas atmiņas. 

Nezinu, kāda es būtu izaugusi, ja piedzimtu tagad – jau no bērna kājas zinātu, kas ir mobilais telefons, dators. Jūtos kā tāda ome, bet tiešām – kad es augu, mums tā nebija. Pamatskolā mazākās klasēs pēc skolas gājām uz interneta kafejnīcām pa kaut kādiem 20 santīmiem stundā sēdējām pie datoriem un tas bija baigais WOW, jo vismaz man mājās datora nebija. Kad Jūs pēdējo reizi redzējāt bērnus ārā pagalmā lēkājot klasītes un gumijas nevis jocīgos bariņos kaut kur klaiņojot un darot velns viņ’ zin’ ko? Ak jā – un vēl fiškas un uzlīmju albumi, un jautājumu klades!! Jēziņ, tas gan bija jautri, mēs bijām apsēsti ar “krutākajām” fiškām un pūkainām uzlīmēm, tāpat arī ar to, kurš vairāk draugiem “iesmērēs” savu jautājumu kladi. Nu, vai nebija skaisti? 😀

Nē, nē, nedomājiet neko sliktu – es nekad nelieku visus vienā maisā. Arī manā bērnībā bija visādi huligāni un nozombēti ļautiņi un arī tagad ir pilnīgi normāli, spēlēties griboši bērni, bet šī ir tā situācija, kādu es to redzu dzīvojot šeit, tagad Rīgā.

Nevar jau teikt, ka pie visa vainīgi vecāki utt., jo nevar cilvēku vainot pie tā, ka iztika kaut kā ir jānopelna un ir vieglāk bērnu piesēdināt pie TV, nevis ar viņu spēlēt dambreti, kārtis, taisīt no kartona monopolu u.c. un doties uz kādiem pulciņiem kā to darīja mani vecāki un vecvecāki. Laikmets ātri vien attīstās un rodoties jaunām iespējām, kas atvieglo dzīvi, tās tiek arī izmantotas. Man tikai būs ļoti skumji, ja tad, kad man būs bērni, un ja mans bērns gribēs iet ārā šūpoties, pagaršot pīlādžus un padauzīt bumbu zem kaimiņu logu sienas, viņam vienkārši nebūs ar ko, jo visa mazotne sēdēs mājās pie savām elektroiekārtām.

12 gados sēdēt un raudāt par zaudēto mīlu un dzert?? Nu nezinu, varbūt puikām ir savādāk, ja runa ir par pirmo cigareti un alkoholu, jo man daudzi pazīstamie jau agri to bija noprovējuši, bet nu man kā meitenei tas sākās dažus gadus vēlāk (un tagad atceroties to visu, iespējams tāpat ar ātru :D). No sākuma man tas likās smieklīgi, jo ko tad tie mazie vispār no dzīves saprot – paaugsies un sapratīs, bet ja nu ne??? Tā jau laikam ir tā mūžīgā problēma – bērnam esot, gribas ātrāk pieaugt, bet kad tiešām jau jūti kā gadi sāk skriet, tad tā gribētos kaut vienu dienu atkal pavadīt bērnībā. Bet ko teiks manā vecumā mani bērni, ja viņi neizbaudīs pat tik īsu bērnības brīdi kā es?

Man bija skaista bērnība, ar daudz draugiem, daudz spēlēm, daudz jautrības un nedaudz zilumiem, ar svaigu gaisu un visādām jautrām blēņām, ar melnbaltu TV un vecu kasetnieku radio, ar mīļiem vecākiem un vecvecākiem, un bez visādiem tālruņiem un citām elektrokastītēm, un tieši tāpēc es tiešām esmu laimīga, ka piedzimu tieši tad – 90-tajos!