Tu esi manas dvēseles atspulgs,
Tu esi manas pasaules tulks,
Dažreiz tik tāls un neaizskarams –
Mans stingrais pamats un krams!
Esot ar tevi pēc elpas tveros,
Pie katra tava pieskāriena ķeros!
Tavas sirds spēks mani pakļauj,
Un silti sevī ieskauj.
Savienība bez loģikas un jēgas –
Te nobāl visas mīlas dēkas.
Divi pretstati pasaules centrā.
Pazuduši, nolemti, kopā…
Lelde Avotiņa
maijs, 2013
Pati sevī kaut ko vāros,
Viss svins ielijis manos spārnos.
Emocijas sirds spaiņos krājas,
Un veselais saprāts strauji stājas.
Vai man kas trūkst vai nepietiek?
Nē, sirds ar prātu nesatiek!
Pašas būtība uz āru laužas,
Bet dzīve vis’laik par to tik gaužas.
Grūti starp zemi un zvaigznēm būt,
Prātīgākam ar katru dienu kļūt.
Bezbēdība pati mūk pie malas –
Uzkrājas jaunas vērtību skalas…
Lelde Avotiņa
marts, 2013
Dzejolis par vienkārši skaisto atlikušās dzīves sākumu.
Šodien kārtojoties pa mājām atradu savus dzejoļu pierakstus. Man izrādās ir bijis diezgan daudz iedvesmas ik pa brīdim uzrakstīt pa kādam mazam dzejolītim. Ir tādi, ko es rakstīju, kad man bija 14 vai 15 gadi un ir arī tikai gadu veci. Nolēmu ar vienu no tiem padalīties arī savā blogā.
Sajūtas, kas valdīja rakstot šo dzejoli gan sen ir zudušas, bet man pašai patīk. 🙂
Nav neviena uz šīs pasaules,
Kas mani tā sāpinājis būtu.
Bet mana vājā sirds arvien
Pēc tevis tiecas, es jūtu!
Visos manos sapņos zogas
Tavi skūpsti un tavi glāsti,
Un, par spīti visiem meliem,
Sirdī dzīvo tavi mīlas stāsti.
Ir gribējies skaļi par to visu kliegt,
Atbrīvot sirdi un garu.
Tik vēlos, kaut nepazītu tevi,
Tas ir viss, ko varu.
Gribu aizmirst tavu smaidu,
Katru sekundi, kas sirdī dur,
Gribu atbrīvot sevi dzīvei,
Kaut atmiņas tik pie nāves tur!
Lelde Avotiņa
augusts, 2011
Lelduch 