
Zombētais saprāts


Atkal nedaudz nopietnības. 😉
Lai gan man tagad būtu jāpievēršas tādām lietām kā referāts par Pasaules finanšu centriem, tomēr kad sēž iekšā tas mazais domu grauds un neliek mieru, tad nav citas izvēles, kā izlikt to lietu uz “papīra”.
Es neesmu no emocionālākajām būtnēm, mēdzu būt diezgan nejauka un neuzskatu sevi par tādu, kas raud par katru nieku. Tomēr sapratu, ka tas, cik cilvēki var būt cietsirdīgi, man ļoti aizkar kādu stīgu. Es tagad īsti nevēlos minēt nekādus piemērus u.tml, bet viss kopumā man liek šausmināties par to, kādā pasaulē man ir jādzīvo. Parasti es maksimāli cenšos izvairīties no dažādiem negatīvisma pilniem rakstiem sociālajos medijos, dažādām katastrofu ziņām TV un filmām, kurās ir daudz tādas tiešām ļaunas vardarbības (nē, filmas ar Stethemu un tamlīdzīgus grāvējus neuzskatu par ļaunumu un vardarbību), bet es šodien sapratu ka ir principā nereāli no kā tāda izvairīties. Nevēlēsies lasīt kaut kādas ziņas par visādiem cietējiem, tad kaut kur cita raksta komentāros kāds kārtīgi izmetīs savu žulti. Neskatīsies raidījumus par zvērīgiem noziegumiem, tāpat kāds centīsies tev tos izstāstīt.
Cilvēki var būt cietsirdīgi viens pret otru, pret dzīvniekiem, bērniem…un tas viss ir tik ļoti briesmīgi, ka es šovakar pat nezinu kā lai to visu savā galvā tagad absorbē. Protams, ikdienā ne es, ne Jūs nedomājam par to – ak Dievs, kāds ļaunums visapkārt, bet šodien tiešām kaut kā sajutu sevī bailes par to, ka cilvēciskums, mīlestība un visādas skaistās un labās lietas sāk palikt mazākumā. Vai esat kādreiz paskatījušies komentārus pie kaut vai vislaimīgākā raksta? Raksts var būt par mīlestību, izglābtu bērnu vai skaistu dabas skatu, tāpat puse no visa komentētā būs negatīvisms, nepatika, negācijas (re, cik daudz ne-). Kaut vai tagad – Latvijas svētki, ļoti skaists laiks jebkuram valsts iedzīvotājam – kopības sajūta, svecītes, lāpas…skaisti.. Nē, tāpat atrodas dažādi knariņi, kuri izteiksies par visu nievājoši.
Nu nav šim gabalam nekāda dziļā loģika, man vienkārši vajadzēja izteikties. Varbūt nedaudz pārspīlēta man tā reakcija uz visu, bet nu tiešām – negatīvā lobēšana masu medijos ne pie kā laba nenovedīs. Cieši ticu, ka domu spēkam un tam, kādā vidē tu atrodies, ir liela vara, un ja no katrām 3 ziņām tikai 1 ir laba, bet pārējas detalizēti apstāsta kā pastrādāt kārtējo ļauno izdarību, tad nevar rasties nekas skaists un labs uz šīs zemes.
Kā jau nopratāt, runāšu par savu lielāko problēmu – smēķēšanu. To daru jau aptuveni 7 gadus. Vai nav briesmīgi tik jaunai meitenei?
Vienu dienu uznāca lielais smadzeņu klikšķis, ka vajag atmest, VAJAG un viss! Bet kā to izdarīt? Ar gribasspēku man jau ir sava pieredze un tas nekad nav bijis man draugs. Liekas naudas kaut kādām terapijām, hipnozēm, semināriem man diemžēl nav. Vienu brīdi pat domāju, ka varētu apmeklēt kaut kādus anonīmos pasākumus nikotīna atkarīgajiem, bet nu, ja pareizi sapratu, Latvijā tādu vairs nav (http://la.lv/images/stories/2011/09/01/smekesan-atmet-TABULA-sakum.jpg).
Tad vēl sāku strādāt jaunā darba vietā, kur, atšķirībā no iepriekšējās, neviens nesmēķē. Man tas pat bija šoks – vesels ofiss, un neviena smēķētāja! Pirmo reizi mūžā sāku just, ko nozīmē sajūta, kad ir kauns iet pīpēt. Nožēlojami…
Tā nu ātri vien manā rokā nonāca slavenā Alena Karra grāmata “Kā viegli atmest smēķēšanu”. Ja godīgi, jau no paša sākuma biju sajūsmā pat par tikai domu par šo grāmatu. Pašai daži pazīstamie bija stāstījuši cik viegli un fantastiski viņi atmetuši, un biju pārliecināta, ka tā būs arī ar mani. Sākums iedvesmojošs, grāmatas vidū jau biju gatava sviest tos visus draņķus laukā, dzīvot veselīgāk, būt laimīga arī bez sava uzticamākā drauga – cigaretes. BET, ir viens nosacījums – nemest smēķēšanu nost, kamēr grāmata nav izlasīta līdz beigām. Es jau jutu, ka kaut kas ar to noteikumu man neies krastā. Lasīju to grāmatu vēl un vēl.. Jau tuvu pie beigām sapratu, ka es sāku visu laiku pretoties tai grāmatai, sāku pamanīt dažus faktus, kuros autors pats sevi apgāž, cenšos visādi attaisnot to, ka man nevajag atmest, vienkārši beidzu ticēt saviem spēkiem.
Nu es tiešām uzskatu, ka nevar apgalvot, ka smēķēšana ir atkarība, ja vēlies cilvēku pārliecināt par to, ka ir viegli atmest smēķēšanu. Autors vairākas reizes atkārto, ka atmetot smēķēšanu cilvēks neko nezaudē, bet atkarībniekam tajā brīdī, kad tiek atņemta vajadzīgā viela, tā ir zaudējuma sajūta. Tāpat arī, es uzskatu, ka, ja es 7 gadus dienu dienā smēķēju, es nevaru vienkārši ņemt un beigt to darīt. Un ne jau tikai tāpēc, ka tā ir atkarība no nikotīna, bet arī tāpēc, ka tie ir vieni un tie paši rituāli 7 gadus! Lai gan es piekrītu tam, ka nikotīna plāksteri un košlenes nav risinājums, tomēr parastās Orbit vai ledenes, vai siera standziņas, da jebkas, ir nepieciešams. Man manus smēķēšanas rituālus neaizstās sports vai grāmata, lai gan man patīk iet uz maniem treniņiem un vakaros lasīt grāmatas, tomēr tās nav lietas, ko es darīšu pēc brokastīm, vai iedzerot alu.
Nodaļu “Vai man pieaugs svars?” es vispār jau vairs nebiju spējīga uztvert, jo biju jau dziļi iebraukusi savā loģikā, bet skaidrs ir tas, ka Alens Karrs uzskata, ka vienkārši paskaidrojot to, kāpēc atmetot pieaug svars, man viņš nepieaugs, jo es zināšu, ka man ēst gribas no tā, ka nav cigarešu, tāpēc es cigareti ne ar ko neaizstāšu… Bullshit!
Dotajā brīdī neesmu smēķējusi kādas 24h, tāda sajūta, ka kuņģis ir pilnīgi tukšs un gribas roku cilāt pie mutes un vilkt gaisu. 😀 Jau kādas trīs reizes esmu devusies prasīt cigareti mammai vai kaimiņienei, bet pēdējā brīdī esmu savākusies un aizgājusi atpakaļ uz istabu. Un manām smadzenēm ir pilnīgi vienalga vai es neko neupurēju, vai es daudz iegūstu, vai es vairs nebūšu nikotīna vergs, man galvā ik pa kādai stundai uzrodas tikai doma par kārtīgu cigareti.
Un jā, ir taisnība, ka vēlme uzpīpēt ir pārejoša. Jo, kā jau minēju, man pīpēt sagribas tikai ik pēc kādas stundas un uz kādām 10min, ja tajā laikā skatos vai daru kaut ko interesantu, tad bez nekādām pūlēm var pavadīt pārējo laiku. Man tikai ir nedaudz bail, ka es salūzīšu, bet tad es vienkārši mēģināšu vēlreiz….galu galā jau ieguvēja būšu tikai es pati!
P.S. Ja redzat mani kaut kur ar cigareti zobos, nāciet klāt parunāties, un atgādiniet, ka ir jāmet nost! 😀 🙂

Katru rītu, pirms savas kārtējās darba dienas, man sanāk paskatīties LNT ziņas, bet vakaros, kad atnāku no darba, pa manu mazo melno kasti iet TV3 ziņas. Jautrs veids kā savu brīvo laiku pavadīt 22 gadīgai jaunietei, bet nu ne par to ir stāsts. 😀 Tikai to vien dzirdu, ka visi prasa naudu. Skolotāji, medicīnas darbinieki, pensionāri, ceļu būve, utt, utt, utt… Tāda sajūta, ka pār Latviju veļas kaut kāds masveida vīruss, kad visiem vajag naudu! Es neesmu nekāda bezjūtīga sirds un neuzskatu, ka tiem cilvēkiem dzīvē viegli klājas, bet es neuzskatu, ka labākais veids kā visu risināt, ir prasīt valstij naudu. Nu nav tai mazajai Latvijai bankā miljardi, ko neviens neaiztiek tikai tāpēc, ka negribas. Nedomāju, ka valdībā ir tik briesmīgi cilvēki, kas, ja būtu iespējams, vienkārši nedotu finansējumu tautai.
Nevienam nav noslēpums, ka, manuprāt, ar pilnīgi visām nozarēm Latvijas finanšu, ekonomikas un politiskajā sektorā ir pieklājīgi izsakoties – slikti. Valdībā ir haoss, uz ceļiem haoss, par izglītības sistēmu, kurai pati eju cauri jau 16 gadus, vispār nevēlos komentēt (bet teikt man būtu ļoti daudz ko, un ne jau to labāko), kur tik griezies ir neefektīva saimniekošana jau pēdējos n-10 gadus, līdzekļu izšķiešana, haoss likumos, organizēšanā un galu galā arī visu atbildīgo galvās. Cepuri nost Dombrovskim par to, ko viņš ir panācis pa šiem gadiem, pieņemot ļoti grūtus lēmumus, bet galu galā tomēr paceļot Latviju tos pāris centimetrus virs mēslu čupas, bet nu drīzāk būtu jāvāc paraksti nevis naudas līdzekļu piešķiršanai, bet par vispārējās sistēmas organizēšanas mainīšanu. Es tiešām ceru, ka kaut kad manas dzīves laikā Latvijas valdībā būs spējīgi un lieliski cilvēki, kuri pratīs savienot savas pakaļas un mantas audzēšanu ar progresīvu valsts pārvaldīšanu.
P.S. Es noteikti nebūšu to cilvēku skaitā, jo no politikas saprotu tikai to, ko redzu, un redzu es visu pa savam. 😀
Jau miljons un vienu reižu malta tēma, tomēr šodien kaut kā paķēra mani atkal. Es esmu tik laimīga, ka esmu dzimusi 90.gadā! Iedomājieties – mani vecāki nebija vēl paspējuši kļūt apsēsti ar “Lielo iespēju uzplūdu”, kas pavērās jau pāris gadu laikā pēc tam. Man mājās bija vecs, melnbalts TV ar pāris programmām, pa kuram gāja tādas mīļas multenes kā Nu Pogodi, un tādi raidījumi kā Miedziņš Nāk, un telefons bija ar ciparnīcu. Viss bija tik pozitīvs un mīļš! Un kāds vēl tur TV, kad mamma nebija mājās, tad tik pie radio tiku klāt, vēl tagad pa Radio Skonto dziesmām varu līdzi padziedāt. 😀 
Gājām ārā dzenāt bumbu pagalmā, kur tagad uz improvizētā futbola laukuma jau sen aug bieza zāle, spēlējām mīnusus un citas nedaudz sāpīgākas spēles un nekad, nekad negribējām iet mājās! Tagad tikai redzami pavisam mazuļi ar savām mammām ārā, 10-gadnieku paaudze jau sen nozombējusies pie kompjiem, viedtālruņiem un TV bojevikiem.
Neatceros cik gados man bija pirmais telefons, bet atceros skaļo bļaušanu zem visiem rajona logiem un ieskrāpētos vārdus pie dzīvokļu zvanu pogām, lai varētu visi ārā satikties. Citreiz pat to nevajadzēja. Vienam tikai atlika iziet ārā un visi pārējie kā uz burvja mājiena uzradās. Arī pati vienmēr pa balkonu vaktēju, kad sāks visi ārā nākt! Kurš tuvāk dzīvoja, vienmēr sauca vecākiem pēc ūdens… 😀 Jaukas atmiņas. 
Nezinu, kāda es būtu izaugusi, ja piedzimtu tagad – jau no bērna kājas zinātu, kas ir mobilais telefons, dators. Jūtos kā tāda ome, bet tiešām – kad es augu, mums tā nebija. Pamatskolā mazākās klasēs pēc skolas gājām uz interneta kafejnīcām pa kaut kādiem 20 santīmiem stundā sēdējām pie datoriem un tas bija baigais WOW, jo vismaz man mājās datora nebija. Kad Jūs pēdējo reizi redzējāt bērnus ārā pagalmā lēkājot klasītes un gumijas nevis jocīgos bariņos kaut kur klaiņojot un darot velns viņ’ zin’ ko? Ak jā – un vēl fiškas un uzlīmju albumi, un jautājumu klades!! Jēziņ, tas gan bija jautri, mēs bijām apsēsti ar “krutākajām” fiškām un pūkainām uzlīmēm, tāpat arī ar to, kurš vairāk draugiem “iesmērēs” savu jautājumu kladi. Nu, vai nebija skaisti? 😀
Nē, nē, nedomājiet neko sliktu – es nekad nelieku visus vienā maisā. Arī manā bērnībā bija visādi huligāni un nozombēti ļautiņi un arī tagad ir pilnīgi normāli, spēlēties griboši bērni, bet šī ir tā situācija, kādu es to redzu dzīvojot šeit, tagad Rīgā.
Nevar jau teikt, ka pie visa vainīgi vecāki utt., jo nevar cilvēku vainot pie tā, ka iztika kaut kā ir jānopelna un ir vieglāk bērnu piesēdināt pie TV, nevis ar viņu spēlēt dambreti, kārtis, taisīt no kartona monopolu u.c. un doties uz kādiem pulciņiem kā to darīja mani vecāki un vecvecāki. Laikmets ātri vien attīstās un rodoties jaunām iespējām, kas atvieglo dzīvi, tās tiek arī izmantotas. Man tikai būs ļoti skumji, ja tad, kad man būs bērni, un ja mans bērns gribēs iet ārā šūpoties, pagaršot pīlādžus un padauzīt bumbu zem kaimiņu logu sienas, viņam vienkārši nebūs ar ko, jo visa mazotne sēdēs mājās pie savām elektroiekārtām.
12 gados sēdēt un raudāt par zaudēto mīlu un dzert?? Nu nezinu, varbūt puikām ir savādāk, ja runa ir par pirmo cigareti un alkoholu, jo man daudzi pazīstamie jau agri to bija noprovējuši, bet nu man kā meitenei tas sākās dažus gadus vēlāk (un tagad atceroties to visu, iespējams tāpat ar ātru :D). No sākuma man tas likās smieklīgi, jo ko tad tie mazie vispār no dzīves saprot – paaugsies un sapratīs, bet ja nu ne??? Tā jau laikam ir tā mūžīgā problēma – bērnam esot, gribas ātrāk pieaugt, bet kad tiešām jau jūti kā gadi sāk skriet, tad tā gribētos kaut vienu dienu atkal pavadīt bērnībā. Bet ko teiks manā vecumā mani bērni, ja viņi neizbaudīs pat tik īsu bērnības brīdi kā es?
Man bija skaista bērnība, ar daudz draugiem, daudz spēlēm, daudz jautrības un nedaudz zilumiem, ar svaigu gaisu un visādām jautrām blēņām, ar melnbaltu TV un vecu kasetnieku radio, ar mīļiem vecākiem un vecvecākiem, un bez visādiem tālruņiem un citām elektrokastītēm, un tieši tāpēc es tiešām esmu laimīga, ka piedzimu tieši tad – 90-tajos!
Sanāca “uzdurties” vienai pavecākai Sex and the City sērijai, kur Kerija spriež par to, cik patiesi mēs esam savās attiecībās ar mīļotajiem cilvēkiem. Daži piever acis uz kādām nepilnībām savā dzīves biedrā, cits izliekas, ka viņam kaut kas patīk (vai tieši otrādi, nepatīk), lai pielāgotos otram, utml. Ja tā padomā, laikam jau jebkurās attiecībās ir jāiegulda darbs, ir jāpieslīpējas vienam pi
e otra, jo cilvēki der viens otram bez nekādām problēmām tikai animācijas filmās un lielajos Happy end grāvējos. Bet kurā brīdī ir tas punkts, kad tu sāc kļūt par citu cilvēku? Kad tas, kāds tu esi ar savu mīļoto, vairs nav tas, kāds tu esi pats ar sevi?
Daži varbūt tagad teiktu, ka attiecības ir tad, ja cilvēki viens otru pieņem tādu, kādi tie ir, bet nu es uzskatu, ka tas tīri fiziski ir diezgan nereāli. Visās manās attiecībās man ir bijušas lietas, kas man puišos ar laiku sāk tracināt, un es neesmu no tām ar mīlīgo, pūkaino raksturu un rozā brillēm. Tāpat es arī apzinos tās lietas, kas varētu tracināt ārā manu vīrieti un, lai saglabātu attiecības, tās ir jāmaina (nu vai vismaz jāsamazina). Un kā ir teikts kādā jokā – pieņemt vīrieti tādu, kāds viņš ir, var tikai kara dienests. 😀 Nu katrā jokā daļa patiesības.
Tad varbūt labākās attiecības ir tad, kad nepatīkamās lietas otrā cilvēkā ir maksimāli maz, vai arī ir viegli tās neievērot… Bet ej un atrodi starp visiem miljardiem tādu cilvēku. 😀 Var jau arī nospraust sev kādus principus – kas ir tās lietas, ko tu spētu dēļ o
tra mainīt, lai nemainītos tava būtība. Bet es tik daudz principus savā dzīvē esmu lauzusi, ka attiecīgā brīdī diez vai tie ilgi noturētos. 😀 Tik pat labi arī citreiz pārmaiņas, ko tevī veido cits cilvēks, ir pašam patīkamas un tas liek justies laimīgam, bet tad atkal ir bailes par to, ka vienu dienu nesanāk pamosties ar sajūtu, ka viss, kas man lika justies laimīgai, tagad liek man pašai sevi neciest, kas var notikt attiecību rozā mīlestības fāzes pāriešanas brīdī. Domāju, ka problēmas varētu būt tajā brīdī, kas visu laiku pārmaiņas sevī veic tikai viens no pāra, jo mijiedarbojas jau divi cilvēki un attiecības veido divatā, līdz ar to, vēlmei palikt kopā ar otru, likt otram justies labi, ir jābūt abām pusēm. Un kā tev šķiet, cik daudz tu būtu gatavs pielāgoties savam mīļotajam cilvēkam?
Kā man ir teicis kāds paziņa – visas problēmas rodas no pārlieku lielas domāšanas. Tāpēc arī vieglāk ir pakļauties straumei, rīkoties tīri pēc izjūtām un daudz nedomāt par tādām lietām, galvenais, ka pašam ir laba sajūta kopā ar savu mīļoto cilvēku. Bet nu parunāt[parakstīt], pafilozofēt jau arī vajag, lai nedaudz atsvaidzinātu savas domas un ieslēgtu kādu jaunu ideju lampiņu savā galvā. 🙂