Kā jau nopratāt, runāšu par savu lielāko problēmu – smēķēšanu. To daru jau aptuveni 7 gadus. Vai nav briesmīgi tik jaunai meitenei?

Vienu dienu uznāca lielais smadzeņu klikšķis, ka vajag atmest, VAJAG un viss! Bet kā to izdarīt? Ar gribasspēku man jau ir sava pieredze un tas nekad nav bijis man draugs. Liekas naudas kaut kādām terapijām, hipnozēm, semināriem man diemžēl nav. Vienu brīdi pat domāju, ka varētu apmeklēt kaut kādus anonīmos pasākumus nikotīna atkarīgajiem, bet nu, ja pareizi sapratu, Latvijā tādu vairs nav (http://la.lv/images/stories/2011/09/01/smekesan-atmet-TABULA-sakum.jpg).

Tad vēl sāku strādāt jaunā darba vietā, kur, atšķirībā no iepriekšējās, neviens nesmēķē. Man tas pat bija šoks – vesels ofiss, un neviena smēķētāja! Pirmo reizi mūžā sāku just, ko nozīmē sajūta, kad ir kauns iet pīpēt. Nožēlojami…

Tā nu ātri vien manā rokā nonāca slavenā Alena Karra grāmata “Kā viegli atmest smēķēšanu”.    Ja godīgi, jau no paša sākuma biju sajūsmā pat par tikai domu par šo grāmatu. Pašai daži pazīstamie bija stāstījuši cik viegli un fantastiski viņi atmetuši, un biju pārliecināta, ka tā būs arī ar mani. Sākums iedvesmojošs, grāmatas vidū jau biju gatava sviest tos visus draņķus laukā, dzīvot veselīgāk, būt laimīga arī bez sava uzticamākā drauga – cigaretes. BET, ir viens nosacījums – nemest smēķēšanu nost, kamēr grāmata nav izlasīta līdz beigām. Es jau jutu, ka kaut kas ar to noteikumu man neies krastā. Lasīju to grāmatu vēl un vēl.. Jau tuvu pie beigām sapratu, ka es sāku visu laiku pretoties tai grāmatai, sāku pamanīt dažus faktus, kuros autors pats sevi apgāž, cenšos visādi attaisnot to, ka man nevajag atmest, vienkārši beidzu ticēt saviem spēkiem.

Nu es tiešām uzskatu, ka nevar apgalvot, ka smēķēšana ir atkarība, ja vēlies cilvēku pārliecināt par to, ka ir viegli atmest smēķēšanu. Autors vairākas reizes atkārto, ka atmetot smēķēšanu cilvēks neko nezaudē, bet atkarībniekam tajā brīdī, kad tiek atņemta vajadzīgā viela, tā ir  zaudējuma sajūta. Tāpat arī, es uzskatu, ka, ja es 7 gadus dienu dienā smēķēju, es nevaru vienkārši ņemt un beigt to darīt. Un ne jau tikai tāpēc, ka tā ir atkarība no nikotīna, bet arī tāpēc, ka tie ir vieni un tie paši rituāli 7 gadus! Lai gan es piekrītu tam, ka nikotīna plāksteri un košlenes nav risinājums, tomēr parastās Orbit vai ledenes, vai siera standziņas, da jebkas, ir nepieciešams. Man manus smēķēšanas rituālus neaizstās sports vai grāmata, lai gan man patīk iet uz maniem treniņiem un vakaros lasīt grāmatas, tomēr tās nav lietas, ko es darīšu pēc brokastīm, vai iedzerot alu.

Nodaļu “Vai man pieaugs svars?” es vispār jau vairs nebiju spējīga uztvert, jo biju jau dziļi iebraukusi savā loģikā, bet skaidrs ir tas, ka Alens Karrs uzskata, ka vienkārši paskaidrojot to, kāpēc atmetot pieaug svars, man viņš nepieaugs, jo es zināšu, ka man ēst gribas no tā, ka nav cigarešu, tāpēc es cigareti ne ar ko neaizstāšu… Bullshit!

Dotajā brīdī neesmu smēķējusi kādas 24h, tāda sajūta, ka kuņģis ir pilnīgi tukšs un gribas roku cilāt pie mutes un vilkt gaisu. 😀 Jau kādas trīs reizes esmu devusies prasīt cigareti mammai vai kaimiņienei, bet pēdējā brīdī esmu savākusies un aizgājusi atpakaļ uz istabu. Un manām smadzenēm ir pilnīgi vienalga vai es neko neupurēju, vai es daudz iegūstu, vai es vairs nebūšu nikotīna vergs, man galvā ik pa kādai stundai uzrodas tikai doma par kārtīgu cigareti.

Un jā, ir taisnība, ka vēlme uzpīpēt ir pārejoša. Jo, kā jau minēju, man pīpēt sagribas tikai ik pēc kādas stundas un uz kādām 10min, ja tajā laikā skatos vai daru kaut ko interesantu, tad bez nekādām pūlēm var pavadīt pārējo laiku. Man tikai ir nedaudz bail, ka es salūzīšu, bet tad es vienkārši mēģināšu vēlreiz….galu galā jau ieguvēja  būšu tikai es pati!

P.S. Ja redzat mani kaut kur ar cigareti zobos, nāciet klāt parunāties, un atgādiniet, ka ir jāmet nost! 😀 🙂