Tā nu tas ir…

Atkal nedaudz nopietnības. 😉

Lai gan man tagad būtu jāpievēršas tādām lietām kā referāts par Pasaules finanšu centriem, tomēr kad sēž iekšā tas mazais domu grauds un neliek mieru, tad nav citas izvēles, kā izlikt to lietu uz “papīra”.

Es neesmu no emocionālākajām būtnēm, mēdzu būt diezgan nejauka un neuzskatu sevi par tādu, kas raud par katru nieku. Tomēr sapratu, ka tas, cik cilvēki var būt cietsirdīgi, man ļoti aizkar kādu stīgu. Es tagad īsti nevēlos minēt nekādus piemērus u.tml, bet viss kopumā man liek šausmināties par to, kādā pasaulē man ir jādzīvo. Parasti es maksimāli cenšos izvairīties no dažādiem negatīvisma pilniem rakstiem sociālajos medijos, dažādām katastrofu ziņām TV un filmām, kurās ir daudz tādas tiešām ļaunas vardarbības (nē, filmas ar Stethemu un tamlīdzīgus grāvējus neuzskatu par ļaunumu un vardarbību), bet es šodien sapratu ka ir principā nereāli no kā tāda izvairīties. Nevēlēsies lasīt kaut kādas ziņas par visādiem cietējiem, tad kaut kur cita raksta komentāros kāds kārtīgi izmetīs savu žulti. Neskatīsies raidījumus par zvērīgiem noziegumiem, tāpat kāds centīsies tev tos izstāstīt. 

Cilvēki var būt cietsirdīgi viens pret otru, pret dzīvniekiem, bērniem…un tas viss ir tik ļoti briesmīgi, ka es šovakar pat nezinu kā lai to visu savā galvā tagad absorbē. Protams, ikdienā ne es, ne Jūs nedomājam par to – ak Dievs, kāds ļaunums visapkārt, bet šodien tiešām kaut kā sajutu sevī bailes par to, ka cilvēciskums, mīlestība un visādas skaistās un labās lietas sāk palikt mazākumā. Vai esat kādreiz paskatījušies komentārus pie kaut vai vislaimīgākā raksta? Raksts var būt par mīlestību, izglābtu bērnu vai skaistu dabas skatu, tāpat puse no visa komentētā būs negatīvisms, nepatika, negācijas (re, cik daudz ne-). Kaut vai tagad – Latvijas svētki, ļoti skaists laiks jebkuram valsts iedzīvotājam – kopības sajūta, svecītes, lāpas…skaisti.. Nē, tāpat atrodas dažādi knariņi, kuri izteiksies par visu nievājoši.

Nu nav šim gabalam nekāda dziļā loģika, man vienkārši vajadzēja izteikties. Varbūt nedaudz pārspīlēta man tā reakcija uz visu, bet nu tiešām – negatīvā lobēšana masu medijos ne pie kā laba nenovedīs. Cieši ticu, ka domu spēkam un tam, kādā vidē tu atrodies, ir liela vara, un ja no katrām 3 ziņām tikai 1 ir laba, bet pārējas detalizēti apstāsta kā pastrādāt kārtējo ļauno izdarību, tad nevar rasties nekas skaists un labs uz šīs zemes.

Laiks pieaugt!

Atkal jau es sēžu un vāros.
Dusmas stipri spiež mani sānos.
Par kaut ko gribas skaļi kliegt!
Un dzīvei pa seju dūri sniegt!lejupielāde (1)
 
Pati sevī kaut ko vāros,
Viss svins ielijis manos spārnos.
Emocijas sirds spaiņos krājas,
Un veselais saprāts strauji stājas.
 
Vai man kas trūkst vai nepietiek?
Nē, sirds ar prātu nesatiek!
Pašas būtība uz āru laužas,
Bet dzīve vis’laik par to tik gaužas.
 
Grūti starp zemi un zvaigznēm būt,
Prātīgākam ar katru dienu kļūt.
Bezbēdība pati mūk pie malas – 
Uzkrājas jaunas vērtību skalas…
 
Lelde Avotiņa
marts, 2013

Nedaudz no dzejas…

Šodien kārtojoties pa mājām atradu savus dzejoļu pierakstus. Man izrādās ir bijis diezgan daudz iedvesmas ik pa brīdim uzrakstīt pa kādam mazam dzejolītim. Ir tādi, ko es rakstīju, kad man bija 14 vai 15 gadi un ir arī tikai gadu veci. Nolēmu ar vienu no tiem padalīties arī savā blogā.

Sajūtas, kas valdīja rakstot šo dzejoli gan sen ir zudušas, bet man pašai patīk. 🙂

lejupielādeNav neviena uz šīs pasaules,
Kas mani tā sāpinājis būtu.
Bet mana vājā sirds arvien
Pēc tevis tiecas, es jūtu!
 
Visos manos sapņos zogas
Tavi skūpsti un tavi glāsti,
Un, par spīti visiem meliem,
Sirdī dzīvo tavi mīlas stāsti.
 
Ir gribējies skaļi par to visu kliegt,
Atbrīvot sirdi un garu.
Tik vēlos, kaut nepazītu tevi,
Tas ir viss, ko varu.
 
Gribu aizmirst tavu smaidu,
Katru sekundi, kas sirdī dur,
Gribu atbrīvot sevi dzīvei,
Kaut atmiņas tik pie nāves tur!
 
Lelde Avotiņa
augusts, 2011