Nolemtie…

Tu esi manas dvēseles atspulgs,
Tu esi manas pasaules tulks,
Dažreiz tik tāls un neaizskarams – 
Mans stingrais pamats un krams!

Esot ar tevi pēc elpas tveros,
Pie katra tava pieskāriena ķeros!
Tavas sirds spēks mani pakļauj,
Un silti sevī ieskauj.

Savienība bez loģikas un jēgas –
Te nobāl visas mīlas dēkas.
Divi pretstati pasaules centrā.
Pazuduši, nolemti, kopā…

Lelde Avotiņa
maijs, 2013

Vai arī mēs, esot attiecībās maināmies?

Sanāca “uzdurties” vienai pavecākai Sex and the City sērijai, kur Kerija spriež par to, cik patiesi mēs esam savās attiecībās ar mīļotajiem cilvēkiem. Daži piever acis uz kādām nepilnībām savā dzīves biedrā, cits izliekas, ka viņam kaut kas patīk (vai tieši otrādi, nepatīk), lai pielāgotos otram, utml. Ja tā padomā, laikam jau jebkurās attiecībās ir jāiegulda darbs, ir jāpieslīpējas vienam piangry_couplee otra, jo cilvēki der viens otram bez nekādām problēmām tikai animācijas filmās un lielajos Happy end grāvējos. Bet kurā brīdī ir tas punkts, kad tu sāc kļūt par citu cilvēku? Kad tas, kāds tu esi ar savu mīļoto, vairs nav tas, kāds tu esi pats ar sevi?

couple2Daži varbūt tagad teiktu, ka attiecības ir tad, ja cilvēki viens otru pieņem tādu, kādi tie ir, bet nu es uzskatu, ka tas tīri fiziski ir diezgan nereāli. Visās manās attiecībās man ir bijušas lietas, kas man puišos ar laiku sāk tracināt, un es neesmu no tām ar mīlīgo, pūkaino raksturu un rozā brillēm. Tāpat es arī apzinos tās lietas, kas varētu tracināt ārā manu vīrieti un, lai saglabātu attiecības, tās ir jāmaina (nu vai vismaz jāsamazina). Un kā ir teikts kādā jokā – pieņemt vīrieti tādu, kāds viņš ir, var tikai kara dienests. 😀 Nu katrā jokā daļa patiesības.

Tad varbūt labākās attiecības ir tad, kad nepatīkamās lietas otrā cilvēkā ir maksimāli maz, vai arī ir viegli tās neievērot… Bet ej un atrodi starp visiem miljardiem tādu cilvēku. 😀 Var jau arī nospraust sev kādus principus – kas ir tās lietas, ko tu spētu dēļ oClose-up of a young couple looking confusedtra mainīt, lai nemainītos tava būtība. Bet es tik daudz principus savā dzīvē esmu lauzusi, ka attiecīgā brīdī diez vai tie ilgi noturētos. 😀 Tik pat labi arī citreiz pārmaiņas, ko tevī veido cits cilvēks, ir pašam patīkamas un tas liek justies laimīgam, bet tad atkal ir bailes par to, ka vienu dienu nesanāk pamosties ar sajūtu, ka viss, kas man lika justies laimīgai, tagad liek man pašai sevi neciest, kas var notikt attiecību rozā mīlestības fāzes pāriešanas brīdī. Domāju, ka problēmas varētu būt tajā brīdī, kas visu laiku pārmaiņas sevī veic tikai viens no pāra, jo mijiedarbojas jau divi cilvēki un attiecības veido divatā, līdz ar to, vēlmei palikt kopā ar otru, likt otram justies labi, ir jābūt abām pusēm. Un kā tev šķiet, cik daudz tu būtu gatavs pielāgoties savam mīļotajam cilvēkam?

Kā man ir teicis kāds paziņa – visas problēmas rodas no pārlieku lielas domāšanas. Tāpēc arī vieglāk ir pakļauties straumei, rīkoties tīri pēc izjūtām un daudz nedomāt par tādām lietām, galvenais, ka pašam ir laba sajūta kopā ar savu mīļoto cilvēku. Bet nu parunāt[parakstīt], pafilozofēt  jau arī vajag, lai nedaudz atsvaidzinātu savas domas un ieslēgtu kādu jaunu ideju lampiņu savā galvā. 🙂

Nedaudz no dzejas…

Šodien kārtojoties pa mājām atradu savus dzejoļu pierakstus. Man izrādās ir bijis diezgan daudz iedvesmas ik pa brīdim uzrakstīt pa kādam mazam dzejolītim. Ir tādi, ko es rakstīju, kad man bija 14 vai 15 gadi un ir arī tikai gadu veci. Nolēmu ar vienu no tiem padalīties arī savā blogā.

Sajūtas, kas valdīja rakstot šo dzejoli gan sen ir zudušas, bet man pašai patīk. 🙂

lejupielādeNav neviena uz šīs pasaules,
Kas mani tā sāpinājis būtu.
Bet mana vājā sirds arvien
Pēc tevis tiecas, es jūtu!
 
Visos manos sapņos zogas
Tavi skūpsti un tavi glāsti,
Un, par spīti visiem meliem,
Sirdī dzīvo tavi mīlas stāsti.
 
Ir gribējies skaļi par to visu kliegt,
Atbrīvot sirdi un garu.
Tik vēlos, kaut nepazītu tevi,
Tas ir viss, ko varu.
 
Gribu aizmirst tavu smaidu,
Katru sekundi, kas sirdī dur,
Gribu atbrīvot sevi dzīvei,
Kaut atmiņas tik pie nāves tur!
 
Lelde Avotiņa
augusts, 2011