Atkal nedaudz nopietnības. 😉
Lai gan man tagad būtu jāpievēršas tādām lietām kā referāts par Pasaules finanšu centriem, tomēr kad sēž iekšā tas mazais domu grauds un neliek mieru, tad nav citas izvēles, kā izlikt to lietu uz “papīra”.
Es neesmu no emocionālākajām būtnēm, mēdzu būt diezgan nejauka un neuzskatu sevi par tādu, kas raud par katru nieku. Tomēr sapratu, ka tas, cik cilvēki var būt cietsirdīgi, man ļoti aizkar kādu stīgu. Es tagad īsti nevēlos minēt nekādus piemērus u.tml, bet viss kopumā man liek šausmināties par to, kādā pasaulē man ir jādzīvo. Parasti es maksimāli cenšos izvairīties no dažādiem negatīvisma pilniem rakstiem sociālajos medijos, dažādām katastrofu ziņām TV un filmām, kurās ir daudz tādas tiešām ļaunas vardarbības (nē, filmas ar Stethemu un tamlīdzīgus grāvējus neuzskatu par ļaunumu un vardarbību), bet es šodien sapratu ka ir principā nereāli no kā tāda izvairīties. Nevēlēsies lasīt kaut kādas ziņas par visādiem cietējiem, tad kaut kur cita raksta komentāros kāds kārtīgi izmetīs savu žulti. Neskatīsies raidījumus par zvērīgiem noziegumiem, tāpat kāds centīsies tev tos izstāstīt.
Cilvēki var būt cietsirdīgi viens pret otru, pret dzīvniekiem, bērniem…un tas viss ir tik ļoti briesmīgi, ka es šovakar pat nezinu kā lai to visu savā galvā tagad absorbē. Protams, ikdienā ne es, ne Jūs nedomājam par to – ak Dievs, kāds ļaunums visapkārt, bet šodien tiešām kaut kā sajutu sevī bailes par to, ka cilvēciskums, mīlestība un visādas skaistās un labās lietas sāk palikt mazākumā. Vai esat kādreiz paskatījušies komentārus pie kaut vai vislaimīgākā raksta? Raksts var būt par mīlestību, izglābtu bērnu vai skaistu dabas skatu, tāpat puse no visa komentētā būs negatīvisms, nepatika, negācijas (re, cik daudz ne-). Kaut vai tagad – Latvijas svētki, ļoti skaists laiks jebkuram valsts iedzīvotājam – kopības sajūta, svecītes, lāpas…skaisti.. Nē, tāpat atrodas dažādi knariņi, kuri izteiksies par visu nievājoši.
Nu nav šim gabalam nekāda dziļā loģika, man vienkārši vajadzēja izteikties. Varbūt nedaudz pārspīlēta man tā reakcija uz visu, bet nu tiešām – negatīvā lobēšana masu medijos ne pie kā laba nenovedīs. Cieši ticu, ka domu spēkam un tam, kādā vidē tu atrodies, ir liela vara, un ja no katrām 3 ziņām tikai 1 ir laba, bet pārējas detalizēti apstāsta kā pastrādāt kārtējo ļauno izdarību, tad nevar rasties nekas skaists un labs uz šīs zemes.
e otra, jo cilvēki der viens otram bez nekādām problēmām tikai animācijas filmās un lielajos Happy end grāvējos. Bet kurā brīdī ir tas punkts, kad tu sāc kļūt par citu cilvēku? Kad tas, kāds tu esi ar savu mīļoto, vairs nav tas, kāds tu esi pats ar sevi?
tra mainīt, lai nemainītos tava būtība. Bet es tik daudz principus savā dzīvē esmu lauzusi, ka attiecīgā brīdī diez vai tie ilgi noturētos. 😀 Tik pat labi arī citreiz pārmaiņas, ko tevī veido cits cilvēks, ir pašam patīkamas un tas liek justies laimīgam, bet tad atkal ir bailes par to, ka vienu dienu nesanāk pamosties ar sajūtu, ka viss, kas man lika justies laimīgai, tagad liek man pašai sevi neciest, kas var notikt attiecību rozā mīlestības fāzes pāriešanas brīdī. Domāju, ka problēmas varētu būt tajā brīdī, kas visu laiku pārmaiņas sevī veic tikai viens no pāra, jo mijiedarbojas jau divi cilvēki un attiecības veido divatā, līdz ar to, vēlmei palikt kopā ar otru, likt otram justies labi, ir jābūt abām pusēm. Un kā tev šķiet, cik daudz tu būtu gatavs pielāgoties savam mīļotajam cilvēkam?
Lelduch 
