Šodien kārtojoties pa mājām atradu savus dzejoļu pierakstus. Man izrādās ir bijis diezgan daudz iedvesmas ik pa brīdim uzrakstīt pa kādam mazam dzejolītim. Ir tādi, ko es rakstīju, kad man bija 14 vai 15 gadi un ir arī tikai gadu veci. Nolēmu ar vienu no tiem padalīties arī savā blogā.
Sajūtas, kas valdīja rakstot šo dzejoli gan sen ir zudušas, bet man pašai patīk. 🙂
Nav neviena uz šīs pasaules,
Kas mani tā sāpinājis būtu.
Bet mana vājā sirds arvien
Pēc tevis tiecas, es jūtu!
Visos manos sapņos zogas
Tavi skūpsti un tavi glāsti,
Un, par spīti visiem meliem,
Sirdī dzīvo tavi mīlas stāsti.
Ir gribējies skaļi par to visu kliegt,
Atbrīvot sirdi un garu.
Tik vēlos, kaut nepazītu tevi,
Tas ir viss, ko varu.
Gribu aizmirst tavu smaidu,
Katru sekundi, kas sirdī dur,
Gribu atbrīvot sevi dzīvei,
Kaut atmiņas tik pie nāves tur!
Lelde Avotiņa
augusts, 2011
Lelduch 
Ehh… Pazīstamas izjūtas 🙂
Pavisam vienkārši un pavisam skaisti 🙂
Mīlestība ir abrīnojama lieta – viens no spilgtākajiem piemēriem kā visskaistākais pasaulē spēj reizē būt arī kas ļoti ”neglīts”.
Iemet kādreiz vēl kaut ko no dzejolīšiem! 🙂
Jā, tā nu tas ir. Bet ir dzīvē daudz reizes jāaplaužas, lai atrastu to, kas tiešām ir kaut kā vērts. 🙂
Būs jāpagaida kāds iedvesmas sitiens pa galvu un jāuzcep kaut kas jauns, jo palasījos tos vecos dzejolīšus un sapratu, ka īsti jau tā vairs neesmu es, tomēr esmu pamainījusies pa šiem gadiem.